Tautasdziesmas, latviešu mūzikas instrumenti un to vēsture Latvijā

Tas ikvienam ir skaidrs, ka bez mūzikas mēs nevarētu iedomāties savu dzīvi. Mūzika ir mākslas veids, kurā dzīves īstenības tēlainā atspoguļojuma līdzeklis ir skaņa. Tā spēj iedarboties uz cilvēka organismu un garastāvokli.

Mūzikas vēsture ir ļoti sena, taču šajā rakstā apskatīsim tikai Latvijas tradicionālās mūzikas vēsturi.

Latviešus jau vairākus gadsimtus uzskata par dziedātāju tautu, jo latvieši dzied pilnīgi visur un jebkurā laikā. To arī pierāda daudz tautasdziesmu:

„Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoju,

Dziedot nāvi ieraudzīju

Paradīzes dārziņā.”

Uz jautājumu „kā vislabāk saprasties ar latvieti?” atbilde ir tikai viena – sāc dziedāt! Nav nekāds noslēpums, ka Latvijai ir bagāts tautasdziesmu, mūzikas instrumentu un deju krājums, ko iesākumā senie latvieši izmantoja dažādos rituālos, ar kuriem nodrošināja auglību zemei un pašiem.

Laikā, kad Latvijā pastāvēja dzimtbūšana, saskarsme starp vācu muižniekiem un latviešu zemniekiem mūzikas ziņā nekādi nevarēja pastāvēt – vienīgais kopīgais bija baznīcas dziesmu dziedāšana un arī jaunlaiku ziņģes, kas sāka ieviesties ar skolu un baznīcu.

Latviešu mūzikas pirmsākumi meklējami tautasdziesmu vākšanā un to apdarināšanā, ko 19. gadsimta vidū aizsāka pedagogs, ērģelnieks, latviešu kora pamatlicējs un profesionālās mūzikas aizsācējs Jānis Cimze. Tāpat nevar nepieminēt arī latviešu klasiskās mūzikas pārstāvi, folkloristu un komponistu Jurjāņu Andreju un latviešu komponistu, mūzikas pedagogu Jāzepu Vītolu.

Runājot konkrētāk par latviešu tautas dziesmām, ir jāpiemin, ka tās ir piederējušas pie latviešu tautas gara vienmēr un visos laikos, kamēr vien latvieši dzīvo, tā kā to vēsture ir neizdibināma.

Tautasdziesmas ir liriskas, un tajās tika atspoguļoti visi latviešu pārdzīvotie laikmeti. Tautasdziesmās vēl galvenokārt tiek dziedāts par senajām precībām, par latviešu bagāto zemi (zeme bagāta ozoliem, liepām utt.), par sūro strādāšanu un kara gaitām u.c.

Tautasdziesmu vērtējumi dažādos laikos ir atšķirīgi, taču šobrīd mēs ar tām varam lepoties.

Latviešu tautasdziesmas zina un dzied visa latvju tauta, jo nav tādas tautas daļas, kur latviešu tautasdziesmas nebūtu pazīstamas un ievērojamas.

Mūzikas instrumentu vēsture saistās ar neolītu – vēlo akmens laikmetu, kad sākās pāreja uz ražojošo saimniecību (lopkopību, zemkopību), attīstījās jauni materiālu apstrādes veidi (slīpēšana u.c.) un keramika. Kā vienu specifiskākajiem tautas mūzikas instrumentiem var minēt kokli, kas ir strinkšķināmais stīgu instruments ar 5 – 9 stīgām. Nevar nepieminēt arī trideksni (sitamais instruments), stabuli (vienkāršs pūšamais mūzikas instruments, kuru skaņu rada, tieši ievadot gaisa strāvu), cītaru (plakans daudzstīgu strinkšķināmais instruments), cimboli (daudzstīgu tautas mūzikas instruments, ko spēlē, sitot ar koka nūjiņām vai veserīšiem pa stīgām), vijoli (visaugstākā reģistra stīgu lociņa instruments ar četrām stīgām), āžragu (tautas mūzikas instruments, kas pagatavots parasti no āža (vai auna, liellopa) raga), spieganu (ganu svilpes veids – koka klucīša iešķēlumā iespīlēts zāles stiebrs vai bērza tāss strēmelīte) u.c.

Vienīgais instruments, ja neņem vērā vienkāršus sitamos, pašskanošos un pūšamos mūzikas instrumentus, par kuru nav zināms, kad un no kurienes tas ieceļojis pie latviešu senčiem, ir kokle, tieši tāpēc, kā arī vadoties vēl pēc citām vairākām pazīmēm, varam uzskatīt, ka kokle ir latviešu skaņu rīks un ar to varam lepoties. Kokle ir spēlēta jau ļoti sen, tomēr pirmā rakstiskā liecība par to ir no 15. gadsimta.

Latvijas nacionālās mūzikas attīstībā ievērojams un nozīmīgs pavērsiens bija Latvijas valsts nodibināšana. 1919. gadā darbu uzsāka Latvijas Nacionālā opera un Latvijas Valsts konservatorija (tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija).

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *